Man vecvecvecāki Ozoli I pasaules karā devās bēgļu gaitās. 1920.gadā atgriežoties Latvijā mana vecāmamma, 15 gadīga meitene, kādā stacijā skrēja pēc dzeramā ūdenim, bet atgriežoties nepaspēja ielēkt vilcienā un pakļuva zem tā. Vispār jau veicās, jo nobrauca tikai puspēdu labajai kājai. Tad, kad vēlāk bija klāt mīlestības laiks, iemīlētā puiša vecāki neļāva savam dēlam precēt kroplu meiteni. Mana vecāmamma mācījās par šuvēju, tur arī noskatīja pavisam zaļu puisi - Nikolaju Eiženu Kanševski, dzimušu 1911.gada 5.aprīlī kaut kur ap Liepājas pusi (radi Bunkā). Pati viņa tad, kad precējās, jau bija krietni vecāka, dzimusi1905.gadā.
        Līdz karam jau bija gājis visādi - dzimušas divas meitas, vectēvs notrallināja vecāsmammas biznesu Saldū - protams šuva, un bija viņiem tāds mazs veikaliņš, tā kā kulinārija (vecāmammai  bija labs ķēriens uz visādām špeizēm). Vispār jau mēs ģimenē rūgti pasmejamies - nebūtu Nikolajs bijis tāds klakermanis, būtu visi  nonākuši Sibīrijā.
        1939.gadā ģimene atgriezās atpakaļ Aizupē, kur no Cīravas pārcelta Meža skolu. Cīravā  PSRS kara bāze - tas ķer manus tēva vecākus, tos pārceļ uz Aizupi. Vectēvs jau krievu laikos - 1940. gadā sāk strādāt. Kad nāk iekšā vācieši, viņš ar padomju armiju atkāpjas. Igaunijā krīta gūstā. Nonāk atpakaļ Latvijā kā karagūsteknis. Daļu krievu gūstekņu deva saimniekiem, lai viņi palīdzētu novākt ražu. Vectēvs arī spēra soli uz priekšu, lai pieteiktos, bet kāds tad pasaka, ka viņš ir latvietis.Tā viņš nonāk Rīgā cietumā. Tur, būdams skroderis, kādam vācu virsniekam uzšuj ādas mēteli, tas, apmierināts par darbu, ļauj uzrakstīt mazu vēstulīti sievai.       
Vecāmamma veda paciņu (no Aizupes ar divriteni līdz Slokai, tad ar vilcienu). Bet vectēvu ar citiem ieslodzītajiem aizsūta uz Jelgavas cietumu, tad, tālāk uz Franciju. Nu nāk stāsts, ko es bērnībā uzskatīju par izdomu, tikai īsi pirms nāves vectēvs izvilka mazu koferīti un sāka rādīt dokumentus. Likās, ka vēl būs daudz laika runāt.....Nepaspējām. Bet tas, ko viņš teica ir, ka cietumniekus atbrīvojuši franču partizāni, vectēvs pēc tam iesaistījies arī sabiedroto armijā. Nekad neesmu dzirdējusi, ka vectēvs būtu gājis cauri kādām filtrācijas nometnēm. Vienīgais, žēlojās ka Francijā bijis leitnants, bet pie krieviem tikai ierindnieks.
Humoram - vectēva 1.dzēruma pakāpe - dzied: Mazs kukainīts pa jūru peld...
                                     2.dzēruma pakāpe - runā un dzied vāciski...
                                     3.dzēruma pakāpe - runā franču valodā, tad iet gulēt, kad ceļas augšā vecāmamma ir uzvārījusi skābeņzupu.